Krievu mākslas vēsture

Krievu mākslas un literatūras vēsturnieka Viktora Aleksandroviča Nikolska (1875–1934) liktenis bija sarežģīts. Mākslas pētnieks iedziļinājās senkrievu dekoratīvajā pasaulē, V.I. Surikova glezniecībā, P.P. Končalovska un A.V. Kuprina radošajā darbībā. Divsējumu darbs V.A. Nikolska par krievu mākslu tika plānots izdot vienā no labākajām I.D. Sitina tipogrāfijām 1915. gadā. Bet, ja autors spēja pabeigt savu manuskriptu, kad Pirmā pasaules kara uguns jau bija izplatījusies visā pasaulē, krievu izdevēji nespēja to izdot pilnā apjomā. 1917. gada revolūcija noteica savas prioritātes. V.N. Nikolska nekļuva par jaunās varas atbalstītāju, viņu ieslodzīja Butirkās, pēc tam izsūtīja uz Sibīriju, bet pēc tam uz apmešanās vietu Saratovā. Ievadā Berlīnes izdevumam 1921. gadā mākslas pētnieks P.P. Muratovs rakstīja: "Krievija, pat šī ceturtā, kas piedzimst mokās, industriālā Krievija, nav Amerika. Un mēs, krievi, neesam cilvēki bez pagātnes. Mūsu mākslu vecums ir neizmērojams, un ļoti senas radošas garas virmo virs mūsu senās zemes. Krievu mākslas vēsture, kas nav zināma Eiropai un līdz šim ir maz zināma mums pašiem, attēlo mūs kā uzticīgus Bizantijas mantiniekus, mūsdienu rietumos pazudušo hellēnisma iezīmju glabātājus, pasakainu dārgumu īpašniekus, kas slēpjas mūsu zemē un atklājas visos gadsimtos tautas mākslā. Aizverot šo nelielo grāmatu, mēs izsakam ar likumīgu lepnumu: barbari non sumus!"