Pasaka

Vladimirs Sorokins uzrakstījis jaunu līdzību — mežonīgu, apburošu un nežēlīgu.

Romānā «Pasaka» atdzīvojas drūmā postapokaliptiskā Krievija, kur atkritumu lauki kļūst par cerības teritoriju, bet ceļojums pa izgāztuvi — par ceļu uz svēto pārvērtību. Pasaulē pēc katastrofas pasakaini nesakarīga, bet no tās panoptikuma izaug mūžīgie jēdzieni: nāve un atdzimšana, ticība un izmisums, postījums un jauna utopija. Sorokins vada lasītāju cauri attīrošajam absurdam: no šausminoša postījuma prozas līdz žēlastības mirkļiem. «Pasaka» — jauns eposs par krievu apziņu: grēcīgu un gaišu, pazemotu un sapņojošu.

Autors atkal konstruē nākotni kā alegorisku murgu, bet arī dod lasītājam iespēju — biedējošu, bet vienīgo iespējamo.