Bēgšana no holokausta

Kad Uri Šulevicam bija pieci gadi, viņa ģimene bēga no Varšavas uz PSRS, glābjoties no nacistiem. Tāpat kā citi bēgļi no Polijas, viņi tika nosūtīti padomju valdības uz meža izstrādi Arhangeļskas apgabalā - varas iestādes redzēja viņos draudus un potenciālos spiegu, pēc tam viņiem atļāva aizbraukt uz Kazahstānu, kur bērnībā Uri pavadīja divarpus gadus. Pēc kara beigām ģimene devās mājās, bet poļi bija noskaņoti naidīgi pret ebrejiem. Ģimenes klaiņošana veda cauri Čehijai, Austrijai, Vācijai, Francijai, Izraēlai un visbeidzot ASV. Uri Šulevics uzrakstīja atmiņas par savu bērnību. Par izsalkumu un svešu cilvēku atbalstu, par bumbām un kaislību pret zīmēšanu, par veiksmi un neatlaidību, par bērnu spēlēm un klaiņošanu kravas vagonos. Par to, ka bērnība tomēr paliek bērnība. Par to, ka vecāku mīlestība netiek mērīta ar konfektēm un rotaļlietām. Bet aicinājums un talants izlauzīsies cauri grūtībām.