Viss par Manjunu. Visa trilogija vienā sējumā!

Man bija dārgs sapnis — redzēt sevi mazu.
Piemēram, piecu gadu vecumā. Vaļīga, mazs, ar saulē izbalējušiem matiem, kas ir kā salmi. Man patika runāt ar kāpuriem. Es uzdevu viņiem jautājumus un pacietīgi gaidīju atbildes. Kāpuri saritinājās kamoliņā vai aizlīda prom. Viņi klusēja.
Man gribējās redzēt sevi desmit gadu vecumā. Smieklīgu, stūrīgu, kautrīgu. Ar garām, plānām pīpēm uz pleciem. Tētis nopirka atskaņotāju, un mēs dienām ilgi klausījāmies pasakas. Mēs uzlikām vinila plati uz statīva, nospiedām uz īpašās pogas; aizturējuši elpu, uzmanīgi nolaidām membrānu. Un klausījāmies, klausījāmies, klausījāmies.
Man tik ļoti gribējās redzēt sevi mazu, ka es reiz paņēmu un uzrakstīju grāmatu par savu bērnību. Par manu ģimeni un mūsu draugiem. Par radiniekiem un tuviniekiem. Par pilsētu, kurā es piedzimusi. Par cilvēkiem, kas tur dzīvo.
«Manjūna» — tas ir gaišais, ko es glabāju savā sirdī. Tas ir brīnišķīgais, ar ko es ar prieku dalījos ar jums.
Man bija dārgs sapnis — redzēt sevi mazu.
Izrādās, ka mans sapnis piepildījās.
Tagad es precīzi zinu — sapņi piepildās.
Obligāti piepildās.
Jābūt vienkārši ļoti tam gribēt.