Zelta laikmets detektīvā ir dāvājis mums daudz zvaigžņu vārdu. Tādi rakstnieki kā Agata Kristi, Gilberts Čestertons, Ērls Stenlijs Gārtners, Reks Stauts ir attīstījuši un pilnveidojuši detektīvu žanru, viņu romāni, bez šaubām, atzīti par klasiku, joprojām ir mīļi lasītājiem un ir kvalitātes etalons nākamajām autoru paaudzēm. Goda vieta šajā plejādē pamatoti pieder Džonam Diksonam Karam (1906–1977) — virtuozam meistaram, kurš radījis ideāli uzbūvētus "neiespējamus noziegumus slēgtā telpā". 1933. gadā Džons Diksons Karr pirmo reizi iepazīstināja publiku ar detektīvu-amatieru doktoru Gideonu Fellu. Varbūt varoņa izskats tika ņemts no cita detektīvu žanra korifeja — Gilberta Čestertona, un viņa nopelni detektīvu žanra vēsturē, pēc daudzu Karras radošuma cienītāju domām, patiešām ir cienījami. Tā, rakstnieks Kingslijs Emiss savā esejā "Mani mīļākie detektīvi" nosauca doktoru Fellu par "vienu no trim lielajiem Šerloka Holmsa mantiniekiem".
Šajā krājumā iekļauti trīspadsmitais, četrpadsmitais un piecpadsmitais romāni par viltīgo doktora Fella izmeklēšanām, kas tiek publicēti jaunās tulkojumos: klasiskā "slēgtās telpas noslēpums" "Lieta par nebeidzamajiem pašnāvībām" (1941), "Nāve visu maina" (1942) — reti romāns, kurā autors, gluži pretēji, atkāpjas no šī raksturīgā sižeta paņēmiena, un "Kamēr nāve mūs šķirs" (1944) — romāns, kuru pats Karrs uzskatīja par vienu no labākajiem saviem darbiem.
