Kas būs, tas būs

«Mēs neizvēlamies, mēs vienkārši ejam pa iezīmēto ceļu un vienmēr sasniedzam to, kas esam».
Varbūt Irena un Žoržs nezināja, kas viņi ir, — viņu mīlestība pati par sevi izveidojās Parīzes piepilsētā, iedvesmojoties no Rūdolfā Valentino tēla un franču kluso filmu atmosfēras, kuru uzņemšanā abi strādāja: viņš bija galdnieks, viņa šuvēja. Bet no viņas darba izauga sarežģīta draudzība ar divām bagātām Sen-Mora iedzīvotājām, un visas trīs draudzenes gandrīz vienlaikus dzemdēja bērnus, un četru bērnu likteņi trīs draudzenēm uz visiem laikiem saplūda Francijas vēstures gobelēnā. Arlēna sapņoja kļūt par inženieri — laikā, kad sieviete-inženieris bija neiedomājama, un ikviens, ar kuru viņa dalījās savos plānos, uzskatīja par savu pienākumu viņai par to paziņot. Daniēls sapņoja par karjeru armijā. Dvīņi Mari un Toma, māksliniece un dzejnieks, vēlējās nodarboties ar mākslu. Viņu sapņi tā vai citādi piepildījās — un pat nāve nevienu no viņiem nešķīra no sapņa, tomēr uz daudzām gadiem šķīra viņus vienu no otra...
Par savu debijas romānu «Neizlabojamo optimistu klubs» franču rakstnieks un scenārists Žans-Mišels Genasija 2009. gadā saņēma Gonkūra balvu. «Kas būs, tas būs» — viņa jaunais episkā darbs, grandioza sāga pret vēsturiskā fona, kas aptver Francijas vēsturi no 1920. līdz 1960. gadam. Šis teksts apžilbina ar savu spožumu — karš, mīlestība, bezprātīga ticība, mūžīga naids, nožēla un pašapmāns, katastrofas un izlaistas iespējas, cerības un atdzimšana. Un, lai gan visiem varoņiem ceļš ir iezīmēts, izvēle tomēr paliek viņu rokās.