Ģēnijs bezatbildīgas mīlestības

Romāns «Ģēnijs bezatbildīgas mīlestības» ceturtdaļgadsimtu atpakaļ tika izvirzīts Bukera balvai. Viņš to, protams, nesaņēma, — toreiz šķita, ka ir svarīgākas lietas nekā šī dīvainā smieklīgā pasaka par trako mīlestību uz dzīvi. Tikai tagad ir skaidrs, ka «Ģēnijs bezatbildīgas…» ir radīts visiem laikiem — par to, kā dzīvot bezjēdzīgā un traģikomiskā pasaulē, nezaudējot līdzsvaru, iet pāri eksistences bezdibenim un tomēr to pārvarēt, apstāties mirklī, nenoliedzot tā kustību un elpu.

Romāns ir plūstošs, daudzveidīgs un, patiesībā, tam nav vienotas sižeta līnijas. Tāpat kā dzīve, kas noliedz vienotu fabulu, ir nepārtraukta un neuztverama: teksta un apziņas mirgošana, ironija un nopietnība, ticība brīnumam, un galvenais — neiznīcināma humora izjūta Marinas Moskvinā, kur humors nav pašmērķis, bet maģiska lēca, caur kuru cilvēku konflikti šķiet absurdi un cilvēku drāmas pārvaramas. Tādējādi autors, smejoties un raudot, dara to, ko ne katrs alķīmiķis spēj meklējumos pēc filozofiskā akmens.

Lasiet un pārlasiet Moskvin, viņa kaut ko zina. Ko?