Stāsti

Amerikāņu literatūras klasiku vidū Ambrozu Bīrsu pieskaitīja XX gadsimta vidū; līdz tam laikam rakstnieka jau sen vairs nebija dzīvu. Iespējams, viņš būtu pārsteigts, uzzinot, ka slavu viņam nesa drūmie un ciniskā skatījumā uz dzīvi rakstītie stāsti un romāni „gotiskās prozas” stilā. Aptuveni ducis no tiem iekļāvās amerikāņu klasikas zelta fondā. Ambrozs tos rakstīja drīzāk šauram pielūdzēju lokam, nevis plašai publikai, kurai Bīrs bija pazīstams galvenokārt kā talantīgs žurnālists, kas stingri kritizēja XIX gadsimta beigās amerikāņu sabiedrības netikumus. Jauniešu romantisma paliekas Ambrozs zaudēja Pilsoņu kara laikā, uz kuru viņš, iznākot no nabadzīgas daudzbērnu lauksaimnieku ģimenes, devās kā brīvprātīgais. Bīrs izgāja cauri visām galvenajām kaujām, pārliecinājās par upuru bezjēdzību un apmetās Sanfrancisko. Atgriezties pie iepriekšējiem nejaušajiem ienākumiem neļāva lepnums — Bīrs iznāca pensijā virsnieka pakāpē. Atrast savu, neatkarīgo ceļu dzīvē palīdzēja talants rakstīt.