Nabad. Pirmais pasaules karš un šausmu dzimšana

Cilvēkā ir ielikta tieksme uz biedējošo, tā ir iedziļinājusies kultūrā, tomēr savu ļauno nāves deju mākslinieciskajā literatūrā un kino šausmu žanrs sāka kā vienu no Pirmā pasaules kara sekām — kataklizmu, kāda cilvēces vēsturē vēl nebija, — rāda U. Skots Pul. Karš lika visai paaudzei saskarties ar nāvi aci pret aci: Fricim Langam izdevās izdzīvot, bet viņš atgriezās ar domām par ļaunuma dabu; Zigfrīdam Sasunam mirušie parādījās pat slimnīcā; Otto Dika attēli kļuva par vienu no visreālistiskākajām un šausmīgākajām kara šausmu vizualizācijām; Zigmunds Freids 1919. gadā uzrakstīja nemirstīgo "Šausmīgo". Šausmu žanrs kļuva nevis par katarsis, bet par atkārtojumu, nevis izklaidi, bet par kaut ko līdzīgu ceļvedim jaunajā normā. Šāviņi, lodes, gāzes un citi tehnoloģiskie sasniegumi pārvērš ķermeņus bezformīgās apvalkos, joprojām materiālos un organiskos, bet iedvešot gandrīz htonisku šausmu. Karavīri ceļas no kapu dzelmes un apsūdz ikdienas cilvēkus, ka viņi neko nezina par neseno karavīru upuri. Vampīrs rada "lielās nāves" telpu. "Katrs šausmu filma, katrs stāsts šausmu žanrā, katra šī žanra datorspēle izsist un kutina mūsu nervus ar Pirmā pasaules kara spokiem, kas apdzīvo mūsu apziņas slieksni".