Septi dzīvotnes

«“Septiņas dzīvības” — kā tas dārzs ar sazarotām takām, kad cilvēks nostājas vienā takā, kaut arī varētu spert soli pa kreisi vai pa labi un nonākt... kaut kur pilnīgi citā dzīvē? Vai citā nāvē? Vai turpat? Šī grāmata ir mēģinājums iet visās pusēs, atgriezties un pārcelt, ar ko viss beigsies». Zahars Prilepins «Prilepins cenšas izsekot dažādām likteņa pārklāšanām, atrodot pagātnē krustojumus — un skatīties, kā viss būtu attiecīgi, ja katrā no tām varētu pagriezt vienu mazu, nepamanāmu skrūvīti. …Patiesa liela literatūra; pati dzīve, atlieta vārdos, un bez piemaisījumiem lasītāja laime». Galina Juzefoviča «“Septiņas dzīvības” — laikam vispersonīgākā Zahara Prilepina grāmata. Šeit ir ļoti daudz paša autora: ar viņa neizdziedināmo sāpēm, nevaldāmo mīlestību, neapmierināto dusmu. Šī grāmata ir atspoguļots klusums: tu gribi pajautāt kaut ko savam sarunbiedram, bet saproti, ka tev neatbildēs, jo tur, dziļumā, vārās tas, par ko nerunā — un tādu vārdu it kā nav… Šeit tu arī neprasi viņam par neko. Bet viņš tev tomēr — atbild». Sergejs Kumyš, «Fontanka.ru» «Galva reibst no “Septiņām dzīvībām”. Esi gan piedzēries, gan laimīgs, un līdz malām piepildīts ar kaut kādu svarīgu zināšanu… Itkā tevi izjauca uz skrūvītēm — un atkal salika kopā, jau pareizi. Stāvi, sevi spogulī aplūko: un kā es līdz tam dzīvoju?.. Stāstu būvēšanas mehānika — okeāna otrā pusē. Tā Hems veidoja savus tekstus, Džeks Londons un Trumens Kapote arī tā strādāja. Literārā tradīcija — krievu, no Gogoļa līdz Gazdanovam un tālāk: līdz Rasputinam, Belovam. Bet stils — prilepinskis. Šeit to ne ar ko nesajauks». Dmitrijs Filippovs, «Literārā Krievija»