Roma, Neapole un Florence

Grāmata ceļojumu esejas «Roma, Neapole un Florence» maz atgādina ierasto ceļvedi. «Barons de Stendāls, jātnieku virsnieks», kura vārds bija uz pirmā izdevuma vāka (1817), ne pārāk rūpējās par to, lai nodrošinātu saviem lasītājiem detalizētu instrukciju: pa kādām takām jāiet un kādām apskates vietām jābrīnās zem svētās Itālijas debesīm.
Tomēr viņa grāmatā bija klāt kaut kas cits – itāļi, cilvēki, par kuriem lielākajā daļā gadījumu klusēja neskaitāmi ceļvežu un ceļojumu eseju autori. Ar izcilā romāna autora meistarību (tajā laikā vēl, tomēr, neizpausts pasaulei) simtā aizraujošos anekdotēs, kur bieži sastopami klasikas vārdi, Stendāls rada apjomīgu un dzīvīgu itāļu sabiedrības portretu. Un novērojumi par vietējiem ieradumiem izrādās autoram līdzeklis, lai labāk saprastu, kā dzīvo šī karsti mīļotā zeme, ko dāvā tās slavenajiem komponistiem spēja radīt tik skaistu mūziku, dziedātājiem – spēju izpildīt savas arijas ar tādu jūtu, bet māksliniekiem pārsteigt pasauli ar darbiem, kas iekaro publiku uz daudziem gadsimtiem.