Vārds

Vai jūs zināt, ka pastāv tautas mantojums, tās gadsimtiem ilga būtība — tas, kas jāsaglabā kā svēts dārgums, un briesmu brīdī jāsargā par katru cenu? Senatnē keržaki precīzi zināja, ko un kā jāsargā, nežēlojot savu dzīvību. Un šo mantojumu tālie senči glabāja mums no gadsimta uz gadsimtu. Grāmatas — ir dzīvas. To lapas stāstīs pēcnācējiem par briesmīgajiem un traģiskajiem notikumiem, par varoņiem, karotājiem un burvjiem, par grūtiem izvēles brīžiem. Bet kurš no mums prot lasīt senkrievu valodā, lai uzzinātu patiesību — kā viss bija? Kā mira Oļegs Sarkanā, kristījās Vladimirs, kā francūži un vācieši laupīja, kā cilvēki vēlāk vāca un glabāja krievu svētnes? Dzīves pārbaudījumu lokā romāna varoņi seko aicinājumam, katrs savam: daži glābj nākotni — bērnus, citi — pagātni, vācot pa druskai seno Vārdu. Bet kas ir svarīgāks un bezpalīdzīgāks — senatnes stāsti vai bērni? No kā viņus glābt un slēpt? Mēs alkatīgi vēlamies uzzināt noslēpumaino, slepeno — bet vai esam to pelnījuši, ja neesam to saglabājuši? Un uz ko esam gatavi, lai iegūtu gudrību? .1985. gadā Sergeja Aleksejeva romāns «Vārds» tika apbalvots ar Lielā Lenina komjaunatnes prēmiju.