Oleandrs

Kaspien Devero bija inde. Lēna, skaista inde, kurai es pakāpeniski pieradu.

Man vajadzēja gadi, lai saprastu: tāds viņš nebija piedzimis. Viņu audzināja — kāda gādīga roka un kāda sirds, kas kļuvusi nežēlīga.

Toreiz viņš bija tikai skaists pumpurs — vēl neizplaucis visā savā aklinošajā skaistumā, bet jau nāvējoši bīstams. Tas, ko man vajadzēja izrakt ar saknēm pirms viņš uzziedēja.

Es viņu ienīdu. Es viņu mīlēju. Un pirms viņa es nezināju, ka šie divi jūtas var tik cieši un nešķirami pastāvēt manī.

Skaistas lietas arī var būt indīgas. Un dažreiz tieši tāpēc no tām nav iespējams atrauties.

«Oleandrs» Skarlet Dreika — drūma, jutekliska un psiholoģiski saspringta stāsts par mīlestību, kas nemaz neizskatās pēc drošas sajūtas no romantiskajām grāmatām.

Romāna centrā — Kaspien Devero. Skaists, pievilcīgs un bīstams. Cilvēks, kuru gribas vienlaikus saprast, izglābt… un turēties no viņa pēc iespējas tālāk. Bet jo tuvāk tu viņu pieļauj, jo grūtāk ir noteikt, kur beidzas mīlestība un sākas apsēstība. Tas nav stāsts par veselīgām un pareizām attiecībām.

Drīzāk pretēji. Šeit mīlestība līdzās pastāv ar ienīšanu, vēlme — ar bailēm, maigums — ar nežēlību. Un tieši šī pretrunīgums rada to pašu sajūtu: «Es saprotu, ka viss šis ir slikti… bet man ir nepieciešams uzzināt, kas notiks tālāk».

Un galvenais jautājums pēc pirmajām lapām izklausās aptuveni tā: 

Ja tu iepriekš zini, ka zieds ir indīgs, bet tomēr tiecies pie tā — kuru vainot, kad kļūst pārāk vēlu?

Liels prieks iepazīstināt jūs ar šo grāmatu, jo tā patiešām ir pelnījusi uzmanību!

Vairāk par grāmatu un lasītāju atsauksmes — Goodreads