Džuzepe Bergmans. 3. sējums. Austrumu piedzīvojumi

Mēs devāmies uz Austrumiem, neizvirzot ne konkrētu maršrutu, ne vietas, kuras plānojām apmeklēt. Mēs miglaini apzinājāmies, ka mūsu nelielā rietumu racionalistu grupa, kas ar mātes pienu ir ieguvusi ticību tehnoloģijām un empīriskajai izziņai, iebrūk irracionālā un metafiziskā teritorijā.
Iespējams, mēs bijām ieslodzīti izplatītajā priekšstatā, saskaņā ar kuru Austrumi un Rietumi ir divas savstarpēji papildinošas puses vienam lielam veselumam un nonāk pie vieniem un tiem pašiem secinājumiem, lai arī dažādos ceļos: Rietumi — ar zinātnes palīdzību, Austrumi — caur apgaismību.
Pēc idejas, mums vajadzēja pilnībā nodoties ceļojumam, baudot putekļainu ceļu skatu, kas pazūd bezgalībā, un padevoties burvībai, kas nāk no nepazīstamām vietām.
Mēs izbraucām no Venēcijas vēlu vakarā ar pilnu neskaidrību domās: no šī brīža mēs vairs nebijām ne racionalisti, ne tehnoloģiju entuziasti.
Vai mēs sasniegsim Austrumus? Vai mēs izpratīsim Austrumus? Allāhs to zina. Mēs centāmies sagatavoties tikšanās ar Indijas civilizāciju, radīt priekšnoteikumus konstruktīvam dialogam, balstoties uz mūsos dzīvojošo misticisms, uz savu garīgo sākumu, bet neiesaistoties kādā konkrētā reliģijā. Patiesībā viss tas ātri zaudēja mums nozīmi, jo ceļi, kas klāti gadsimtu putekļiem, ir ar savu burvību, savām ēnām un saules zonām, saviem noslēpumiem, mīklām un noslēpumiem.
Mēs katru dienu saskārāmies ar tālās pagātnes paliekām, no kurām reizēm uzliesmoja dīvains gaismiņa, kas pēc tam izdzisa pati par sevi, tomēr paspēja satricināt mūsu pārliecību, ka mēs dzīvojam labākajā no pasaulēm un ka progress ir identisks uzlabojumam. Tas, kas tiek zaudēts vēstures gaitā, dažreiz pelnījis rūpīgu izpēti.
Ceļā uz Austrumiem mēs tomēr palikām komiksa gūstekņi un brīvi fantazējām, izsmalcinot savu ieroci turpmākajiem pētījumiem. Komiksā viss tiek izteikts caur metaforu svītrām un līnijām. Tā pamatā ir izdomāts maršruts, atmiņa par to, kas nekad nav bijis.