Psihologs neredzamajam. Sirsnīgas atzīšanās

"Vīrs ir krāpis, bērns neklausa, vecāki nesaprot, baidos no novecošanas, nevaru atrast sevi... ko darīt?" - jautātāju sejas nav redzamas, viņu balsis nav dzirdamas, jautājumus nevar uzdot, bet atbildes izlasīs tūkstošiem svešu cilvēku. Vai vispār šādā situācijā ir iespējams sniegt precīzu atbildi, vēl ieliekot atbildē konkrētu praktisku jēgu? Viens no slavenākajiem Krievijas psihologiem Jekaterina Mihailova saka, ka lasītāju vēstules žurnālā Psychologies, uz kurām viņai bija iespēja atbildēt desmit gadu laikā, ir visgrūtākais "kvests" viņas atmiņā. Aiz vēstules uz "dārgā redakcija" nav viegli saskatīt dzīvu cilvēku - vēl grūtāk ir izvairīties no šabloniem un gataviem receptēm atbildē. Mihailovai šīs vēstules, "tādas dzīvīgas un tādas apjukušas", ir sabiedrisko procesu spogulis. Cilvēki raksta par to, kā viņi iedomājas pasauli, kurā dzīvo. Psihologs kļūst par ehu, ziņojuma tulku, kuru nepieciešams atšifrēt, - tā, lai lasītāji atpazītu savu svešajā un redzētu, ka pat no visgrūtākā pieredzes...