Mans brālis Bzou

Šī stāsts no pagājušā gadsimta — par draudzību starp vienkāršu abhāzu jaunieti un mežonīgu jūras iemītnieku, delfīnu. Un jo brīnišķīgāka ir šī draudzība, jo to ieskauj skarba un reizēm primitīva abhāzu ciemata ikdiena, kura iedzīvotāji — zemnieki un zvejnieki — uzskata delfīnu par "muļķīgu pelēku zivi", bet cilvēku, kurš ar to sadraudzējies, — vismaz par dīvaini. Ciems Ldzaa daudzu gadsimtu garumā dzīvo savu mērķtiecīgo dzīvi: abhāzi godā senču mācības, strādā zemē, dodas jūrā zvejot, sēro un priecājas. Delfīnu bari arī kopš seniem laikiem apdzīvo jūru — spēlē un medī, reizēm apbrīnojot, reizēm baidot cilvēkus. Divu nākamo draugu tikšanās vieta — krasts. Pavasara rīts, brīnuma solījums. Neparastās draudzības mirdzums gulo uz visu stāstījumu — izgaismo raksturus, silda sirdis. Soli pa solim, dienu pa dienai, vārds pa vārdam paiet vasara pieaugošajam varonim. Viņa skatiens arvien vairāk pievēršas dzimtajai zemei, ierastajam darbam, mīlošajiem tuviniekiem. Tikai viena vasara, lai iepazītos, iemācītos uzticēties, sadraudzētos, kļūtu par brāļiem…