Apsūdzības ēnā

Esejā «Apsūdzības ēnā» (2000) Boriss Groiss piedāvā apsvērt, kas slēpjas zem mūsu kultūras semiotiskās virsmas — tumšā submediālā telpa, kas slēpjas aiz pasaules attēla. Skatītājam tā vienmēr kļūst par šaubu un baiļu iemeslu, bet, no otras puses, par negaidītu atklājumu un negribētu atklāsmi avotu. Izņēmuma situācijā caurspīdīgs kritiskais skats, alkstošs mediju atklātības, atrod plaisu, kurā uz mirkli atklājas patiesība. Šis brīdis pārvēršas par jaunu zīmju parādīšanos, kas vēlāk iepinās kopējā audumā. Balstoties uz dažādiem filozofiskiem tekstiem, kas pēta šaubas un Otra skatienu (no Dekarta, Hēdegera, Sartra, Mosa un Batāja līdz poststruktūralistiskajiem pētījumiem Lakāna un Deridā), Groiss nosaka ontoloģisko aizdomu kā visu mediju mediju, kā pamatu, kas nodrošina mūsu kultūras arhīva reproducējamību un nemainīgumu.