Galvenā šīs grāmatas priekšrocība ir dzeja. Tas ir, pirmkārt, dzejas darbs, un tikai pēc tam viss pārējais: tēmas, sižeti, domas, apgaismības (ceru, ka arī tās nav garlaicīgas). Lai arī kādam tas varētu šķist "prozas līdzīgs" un gandrīz triviāls, bez īpašiem izsmalcinājumiem un inovācijām (lai gan tās ir klātesošas), tomēr — tas ir dzejas runa. Runa, kurai klasiskā — "puškina-blokovska" gribētos to nosaukt — kanons ir dabisks, kā elpa, bet leģendārais postmodernisms… bet labāk es par to runāšu ar dzeju: tas gandrīz nav atstājis uz tās ķermeņa nāvējošos nagus, / lai gan tomēr nedaudz ir to samīļojis savās dzīvinošajās apskāvienos. Un visbeidzot: autors šo darbu (spēlējot, radīja šo tekstu) izstrādāja tikai sev… nu, varbūt vēl diviem trim nezināmiem "sirdsdraugiem". Tieši šiem "diviem trim" grāmata, visticamāk, arī patiks, vai, kā senos laikos teica, "būs sirdij mierinājums un prieks".
