Veģetācija

Šoreiz Aleksejs Ivanovs pievērsās fantastikai. Mežstrādnieku brigāde uz visurgājēja izbrauc cauri Uralu meža biezokņiem uz pamestu militāro objektu noslēpumainajā kalnā Jamantau. Un pasaule apkārt — it kā mūsu, bet kaut kā ne pavisam… Geogrāfija ir reāla, tomēr ciemati un pilsētiņas — tukšas, rūpnīcas — mirušas, ceļi aizauguši ar kokiem. Un galvenais — ir mainījies pats mežs. Tā veģetācija ir mākslīgi paātrināta koksnes ieguvei, un mežs ir mutējis. Tas dzīvo savu dzīvi. Tas ir sacēlies pret civilizāciju: tā biezokņos slēpjas čumohodi — aptrakušas mašīnas, un cilvēki šeit zaudē savu bioloģisko dabu. Tomēr, vai tikai bioloģisko?.. Mežstrādnieku brigādes nav labākas par apkārtējo pasauli: viņi ir konkurenti cits citam, un starp viņiem ir karš.
Romāns „Veģetācija” ir uzbūvēts pēc daudzu žanru kanoniem. Tas ir ceļojuma stāsts — odiseja. Tas ir postap — postapokalipse. Tas ir dīzelpunkts Krievijas vientulībā. Tas ir spēcīgs sci-fi — zinātniskā fantastika. Suviedu daudzveidība antiutopijās ir līdzīga mutagēnam mežam, tomēr „Veģetācija” stāsta ne par to, kur dodas varoņi, bet par to, kur dodamies mēs paši.