Pulkveža romāns

Zahars Prilepins - prozais, publicists, muzikants, "Lielās grāmatas", "Nacionālā bestsellers" un "Jasnā Poljana" balvu ieguvējs. Romānu autors "Mītne", "Sankja", "Patoloģijas", "Melnais pērtiķis", stāstu ciklu "Astotnieks", "Grēks", "Kurpes, pilnas karstas degvīna" un "Septiņas dzīvības", publicistikas krājumu "Mums brauc Peresvets", "Lidojošie burlaķi", "Ne sveša neskaidrība", "Vads", "Daži nenonāks ellē".
"Brīvprātīgo romāns" - viņa pirmā mēģinājuma nepublicistiskai, bet mākslinieciskai izpratnei par piedzīvotajiem karu gadiem Donbasā.

"Trīs soļu attālumā no robežas staba stiepās zeme, kurā nedarbojās nekādi likumi. Cilvēki, kas te dzīvoja, pakļāvās nevienam no ārpuses. Vairāk nekā tas, no iekšpuses arī nevienam īsti nepārvaldījās".

"Uz Donbasu viņš devās ātri un negaidīti pašam sev. Lūdza atvaļinājumu darbā; neviens pat neinteresējās par Vostritska plāniem tuvākajā mēnesī.
Uz Donbasu Vostritskis devās no vieglās dzīves, un vēl tāpēc, ka radās sajūta, ka pasaules kārtība ir apgriezusies, izliekusies, nobraukusi uz sāniem, - un viņam tas nepatika".

"Lauku komandieris Razonijs - atšķirībā no Lesenova, vietējais, donbasiešu, - perfekti atkārtoja iepriekš pastāvējušo vēsturisko tipāžu: viņš līdzinājās ļoti labam ģeogrāfijas skolotājam, kurš pēkšņi, kad sākās sezonāls apokalipse, atklāja sev prasmi nogalināt. Nogalināt Razonijs centās ar jēgu".

"Skripts bija kazahs pēc tautības, bet vietējais. Viņu sauca par Skriptu, jo bērnībā viņš ne tikai nodarbojās ar boksu, bet arī gāja uz mūzikas skolu".

"Par mirušo Pistonu ieradās māte. Viņa aizveda dēlu apglabāt ciematā, kur viņš auga, - ne tālu, ap trīsdesmit kilometriem no viņu pozīcijām. Luytiks brīnījās: kā gan tāds neparasts, grāmatas lasošs un dīvainu mūziku klausījusais Pists varēja izaugt ciematā. Luytiks domāja, ka Pists ir pilsētnieks".

"Donbasas karš viņu iezīmēja. Parādījās grumbas, roku līnijas, soļu nospiedumi. Viņš bija izsalcis, apniktājs. Tagad viņš precīzi zināja savu balss skaņu. Vidū sejas atplauka stepes putekļos skarti acis.
Kad Vostritskis pēc četriem doniešu gadiem nejauši redzēja savas agrākās fotogrāfijas - viņu gandrīz apžilbināja: it kā viņš visur būtu bijis kails, balts un nevērīgs".

"Lesenovs pazina Komandieri divas nedēļas un vienu dienu. Un tās bija pārsteidzošas divas nedēļas. To dēļ bija vērts nodzīvot iepriekšējās četrdesmit gadus".

"Mežsargs bija pēc omes igauņu, Hudoja bija ar tatāru piejaukumu, un tikai Abreks izrādījās krievs. Pirms divdesmit gadiem, nokalpojis armijā, Abreks iemīlēja militāro karjeru, pēc līguma apmeklēja tālas karstas vietas; bet kad sākās karš - atgriezās vietās, kur izauga".

"Vienību vadīja pārsteidzošs cilvēks, segvārds - Mākslinieks. Viņš varēja kalpot par priesteri vai dzīvot klosterī: no viņa nāca gandrīz redzama siltuma, viņš bija neizsakāmi glaimojošs un vienmēr nesa konfektes. Mākslinieks bija dzimis kaut kur šeit, donbasas stepēs, pēc tam pārcēlās uz Krieviju, - bet kad sākās karš, viņš atkal nokļuva šurp".

"No Slovjanskas izgāja, Daks segvārds. No Krievijas līgumdarbiniekiem. Pie tantes atpūtās ciematā pie Slovjanskas - un, kad viss sākās, uzreiz devās uz brīvprātīgajiem".

"Viņi uzskatīja sevi par patiesības nesējiem apjomīgā un svarīgā līmenī, ka viņu konkrētā dzīve šī fona dēļ kļuva gandrīz bezsvara".