Aristokrāte

Mihails Zoščenko (1894-1958) pārdzīvoja divas pasaules karus un padomju varas kritiku.

Viņš paspēja strādāt par policistu, grāmatvedi, kurpnieku, putnu audzēšanas instruktoru, robežsardzes telefona operatoru, kriminālās izmeklēšanas aģentu.

Bet patiesi viņš atrada sevi rakstniecībā.

Zoščenko prata pamanīt absurdo apkārtējā realitātē.

Lasot viņa stāstus, nezini – vai raudāt, vai smieties.

Dzīves un cilvēku attiecību ironija padomju ikdienas fonā ienirst 20.-30. gadu laikmeta atmosfērā.