Drāma "Svētā Antonija kārdinājums" bija pēdējais nozīmīgais Gustava Flobēra darbs. Šis ir noslēpumainākais, vismazāk pētītais un viens no visvairāk lasītajiem rakstnieka darbiem. Tajā Flobērs atklāj savu dvēseli, vienlaikus izvirzot svarīgus filozofiskus un teoloģiskus jautājumus. Šajā izdevumā viņa drāmas teksts ir sniegts Borisa Zaiceva tulkojumā un ilustrēts ar talantīgā franču mākslinieka Žorža Rošgrosa darbiem. Grāmatas beigās ir vairāki desmiti ilustrāciju versiju, ko viņš veidojis šim Flobēra darbam.
Flobērs agri, skolas gados, sāka interesēties par literatūru. Nākamā rakstnieka tēvs, Ruānas slimnīcas ķirurģiskās nodaļas vadītājs, bija cilvēks ar sarežģītu raksturu. Viņš uzstāja, lai Gustavs sāktu studēt jurisprudenci Parīzē, taču zēnam romiešu tiesību apguve šķita gandrīz fiziski atbaidoša. Rakstīšana jaunajam Flobēram kļuva par sfēru, kurā viņš varēja radīt, brīvi izplešot sava gara spārnus. Mantojums, ko Gustavs saņēma pēc tēva nāves, ļāva viņam pilnībā veltīties literārajam darbam. 1845. gadā, ceļojot pa Itāliju, Flobērs ieraudzīja Brēgela Jaunākā gleznu "Svētā Antonija kārdināšana". Šī glezna uz viņu atstāja spēcīgu iespaidu. Mākslinieka attēlotais fantasmagoriskais attēls Flobēram kļuva par spilgtu gara dzīves ilustrāciju, ko ieskauj bīstamie dzīves kārdinājumi un eksistences tumšās puses. Rakstniekam vienmēr ir bijis tuvs vientuļnieka tēls; Savā ziņā Flobērs pats jutās kā šāds Antonijs. Tāpēc viņš nolēma šo tēmu attīstīt vienā no saviem darbiem. Rezultātā pēc daudzām pārskatīšanām radās viena no viņa noslēpumainākajām un mazāk pētītajām drāmām, kas atklāj mākslinieka iekšējo pretrunīgo pasauli un vienlaikus izvirza svarīgus sava laika filozofiskus un teoloģiskus jautājumus. "Svētā Antonija kārdinājums" pirmo reizi tika publicēts 1874. gadā. Šis darbs kļuva par rakstnieka pēdējo nozīmīgo darbu, kurš nomira 1880. gada maijā no insulta.
Flobēra intriģējošākā darba teksts šajā izdevumā ir ilustrēts ar skaistiem Žorža Antuāna Rošgrosa zīmējumiem, kurš kļuva par vienu no oriģinālākajiem un atšķirīgākajiem franču māksliniekiem, kas strādāja 19. un 20. gadsimta mijā. 1874. gadā Rošgross zaudēja savu tēvu; jauneklim toreiz bija tikai piecpadsmit gadu. Gadu vēlāk Žorža māte apprecējās atkārtoti. Rošgrosa patēvs bija dzejnieks Teodors de Banvils, kura mājā bieži uzturējās Verlēns, Rembo, Igo un Flobērs. Šo cilvēku iekšējā pasaule lielā mērā noteica topošā mākslinieka intereses. Ročgross sāka aizrauties ar senatni. Panākumi Parīzes Mākslas skolā ļāva jaunajam māksliniekam spilgti un skaidri paust savas idejas par Senās Romas greznību. Nav nejaušība, ka viņa pirmā lielformāta glezna tika saukta par "Imperators Vitellijs Romas ielās". Par sasniegumiem glezniecībā Rošgrosam 33 gadu vecumā tika piešķirts Goda leģiona kavaliera tituls. Mākslinieka jauneklīgā aizraušanās ar simbolismu palīdzēja viņam, kad viņš uzņēmās Svētā Antonija kārdināšanas ilustrāciju, jo šī darba ilustrācijas bija vienkārši neiespējami uzzīmēt tīri reālistiski.
