Ofsāids. Fināls

Viss notiek ne tā, kā es pieņēmām, un aukstums krūtīs, tas nav mentāls. Nolaidis skatienu, es sastingu. Apstājos, nespējot izprast notiekošo. Laiks it kā izstiepjās, es atceros: kā mēs nonācām līdz tam? Kad viņa vienlaikus kļuva par manu indējo asins indes un glābšanas vakcīnu? Lai gan, kāda, pie velna, atšķirība? Es smaidīju, domājot par to, ka meitene tomēr mani izveidoja. Esmu ārpus spēles, meitene. Viņai nāksies iemācīties dzīvot bez viņa. Un viņai nav citas izejas. Viņš ir vainīgs.