Mūžīgais vīrs. Paklausīgā

Stāsti «Mūžīgais vīrs» (1870) un «Paklausīgā» (1876), — pēc autora definīcijas, stāsti, — ir sava veida psiholoģiski etīdi, rakstnieka pārdomas par mīlestību un ģimenes dzīvi. Šie darbi atrodas it kā «lielā piecgrāmatā» Dostojevska ēnā, taču šeit turpinās vissvarīgākās viņa radošuma problēmas. Mīlas drāmas abos stāstos kļūst tikai par pamatu notikumu attīstībai, kamēr autora uzmanība ir koncentrēta uz divu cilvēku tipu izpēti — tirāna un upura. Ja stāstā «Mūžīgais vīrs» konflikts attīstās starp piekrāpto vīru un mīļāko, tad «Paklausīgajā» saspringtā dramatismā ir caurvīti vīra un sievas attiecības. Tomēr jautājums par to, kurš no varoņiem ir tirāns, bet kurš upuris, Dostojevskis atstāj atklātu. Cilvēka sirds noslēpums, kas vienmēr ir pievilcis rakstnieku un kuru viņš centās atminēt, neizbēgami ir saistīts ar jautājumiem par personīgo brīvību un atbildību, labu un ļaunu, dzīves jēgu.