Izcils politikas ideālists, godprātīgs valsts darbinieks, neizsmeļams cīnītājs pret tirāniju un korupciju, dziļš retorikas teorētiķis un lielisks orators, elastīgs domātājs, erudīts, tuvs stoikiem filozofs un pārdomāts rakstnieks, uz daudziem gadsimtiem kļuvis par vārda un stila likumdevēju, — Marks Tullijs Cicerons (106. g. p.m.ē. — 43. g. p.m.ē.) bija figūra, kas vienmēr izcēlās, reizēm traģiska, bet iedvesmojoša pat vismelnākajos viņa politiskās un personīgās biogrāfijas periodos. Cicerona mantojums gadsimtiem ilgi kalpoja eiropiešiem par izcilu izteiksmīgas precizitātes paraugu un bagātīgu zināšanu avotu par Senās Romas vēsturi. Pat pēc diviem tūkstošiem gadu Cicerons paliek aktuāls, un ne tikai kā vēsturisks avots. No viņa traktātiem mēs joprojām mācāmies domāšanas skaidrību un plašumu, bet no viņa runām — diskusiju vadīšanas un pareizas argumentācijas principus: prasmes, kas ir īpaši noderīgas tagad, kad visi diskutē ar visiem, dažkārt nedzirdot ne pretiniekus, ne pat sevi.
Krājumā iekļautas izvēlētas Cicerona runas, tostarp slavenais katilīnāriju cikls un spilgtākās filipiķes; filozofiskais traktāts «Par dievu dabu» — teorētiska polemika starp epikūriešiem, akadēmiķiem un stoikiem par pasaules uzbūvi; traktāts «Tusculāniešu sarunas» — iedomātas diskusijas par laimīgas dzīves iespējām; un traktāts «Orators», kurā izklāstīti vispārējie retoriskā meistara principi.
Populārakas
