Savus galvenos darbus Fridrihs Vilhelms Nīče uzrakstīja XIX gadsimta beigās, tomēr visas turpmākās gadsimta idejas un domas turpināja iedvesmot un stiprināt simtiem tūkstošu cilvēku Eiropā.
Kas bija šis neparastais cilvēks? Filozofs? Tomēr viņš neatstāja pēc sevis sakārtotu filozofisku sistēmu, kurā secīgi tiktu apskatīti globālie zināšanu jautājumi vai fundamentālās pasaules uzbūves pamatprincipi. Nīče darbi drīzāk atgādina spilgtus literārus opusus, bagātīgi piepildītus ar aforistiskām izteiksmēm. Pēc izglītības viņš bija filologs, tomēr vēsturē iegāja tieši kā oriģināls domātājs, kas sprieda par visdažādākajām kategorijām — par reliģiju un baznīcu, par gara dedzināšanu, par gribu, par ticību sev un cilvēka pašpilnveidošanos. No bērnības Nīče bija dāsni apdāvināts ar spējām. Viņš piedzimis 1844. gadā luterāņu vācu mācītāja ģimenē, agri sāka izrādīt muzikālās spējas, jau desmit gadu vecumā sāka komponēt, bet jaunībā rakstīja klavieru skaņdarbus. Nīče pabeidza slaveno ģimnāziju "Pforta", no kuras iznākuši ne mazums pazīstamu zinātnieku. Divdesmit četru gadu vecumā Nīče, būdams vēl students, kļuva par profesora universitātē Bāzelē.
Tomēr jau no studentu laikiem viņu atšķīra noteikta attālinātība no kopējās masas. Viņš neiekļāvās bezrūpīgajā studentu dzīvē. Viņu vilināja augstais. Viņš interesējās par filozofiskām un ētiskām problēmām. Nav nejaušība, ka viņa mīļākais komponists kļuva Vāgners, ar kuru Nīče vēlāk sadraudzējās. Tomēr spožie panākumi mācībās bija saistīti ar pastāvīgām galvassāpēm, bezmiegu, problēmām ar kuņģi. Līdz trīsdesmit piecu gadu vecumam viņa veselība bija tik stipri pasliktinājusies, ka viņš bija spiests pamest universitāti. Starp citu, viņa tekstu aforistiskums ir ķermeņa vājuma sekas. Nīče vienkārši nevarēja ilgi skatīties uz baltajiem papīra lapām — galva sāka plīst. Ķermeņa ciešanas saasināja arī prāta stāvoklis. Agrā nāvē mirušais Nīče tēvs nomira psihiatrijas klīnikā. Viņa slavenais dēls ārstēja viņu nomocījušās kaites ar opiātiem un veronal un noslēdza savu dzīvi piecdesmit sešu gadu vecumā tieši tāpat.
Tomēr, jo sliktāk viņam gāja, jo augstāk un drosmīgāk lidoja viņa gars. Nīče rakstīja par kristietības meliem, apgalvojot, ka Kristus augšāmcelšanās bija vienkārši halucinācija. Viņš apgāza cilvēku apziņā iesakņojušos stereotipus, teica, ka cilvēkam šajā dzīvē jāpaļaujas tikai uz savām spējām, iznīcinot savas bailes, kaites un maldus. "Pārcilvēks" Nīče nav students ar cirvi, kurš nolēmis, ka viņam viss ir atļauts, un ne Vācu armijas karavīrs ar automātu pie sāniem, bet radoša personība, kas pārvarējusi ciešanas un iekšējās robežas, kas, līdzīgi saulei, plaši izplata ap sevi radošās un radīšanas enerģijas. Spriežot par augstām kategorijām, Nīče pilnīgi patstāvīgi nonāca pie idejām, kas aprakstītas zen-budismā jau pirms vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu. Tajā slēpjas Nīče popularitātes noslēpums.
Krājums viena no oriģinālākajiem Vācijas domātājiem — Fridriha Vilhelma Nīče — ietver viņa nozīmīgo darbu, savdabīgu filozofijas, dzejas un prozas sakausējumu "Tā runāja Zaratustra". Tas pirmo reizi tika publicēts 1883. gadā un kopš tā laika turpina piesaistīt lasītāju uzmanību ar tajā izteiktajām idejām par "pārcilvēka" esamības iespēju. Citi krājuma darbi: "Elku krēslas", "Antikristus", "Esse Homo" un "Priecīgā zinātne" — arī nav mazāk interesanti. Noslēgumā ir iekļauti daži dzejnieka dzejas darbi. Izdevums ir ilustrēts ar mūsdienu mākslinieces Olgas Rusakovas zīmējumiem.
