1780. gadi Eiropas vēsturē bija iezīmēti ar spēcīgu kultūras uzplaukumu un dramatiskām sabiedriskām norisēm, kuru kulminācija bija Francijas revolūcija. Drosmīgu meklējumu un inovāciju gars iekļuva arī filozofijā: ar savu fundamentālo darbu «Tīrā saprāta kritika» (1781) Immanuels Kants veica patiesu revolūciju metafizikā un mūsu pasaules redzējumā kopumā. Šī «kopernikāņu» revolūcija kļuva par jauna — kritiskā — perioda sākumu arī paša domātāja radošajā darbībā.
Izdevumā iekļauti divi darbi kritiskajā periodā.
«Prolegomeni uz jebkuru nākotnes metafiziku» (1783) — sava veida atslēga uz «Tīrā saprāta kritikas» izpratni. Ieplānotais kā īss populārs izklāsts par šo lielo sarežģīto darbu, darba procesā darbs tika papildināts ar skaidrojumiem, kas paredzēti, lai apgāztu nepareizu interpretāciju par visnozīmīgākajiem Kanta mācības aspektiem un sagatavotu lasītāju «Kritikas» uztveršanai.
«Metafizikas ētikas pamati» (1785) — ētikas traktāts, kurā Kants attīsta filozofisko pamatojumu morālā likuma — kategoriskā imperatīva.
Populārakas
