Ilgstošs lēciens

Šodien, kad ir palikuši aiz muguras dzīves pusapliecinājumi, ir izskanējuši steidzīgie pēcnāves slavinājumi un ir iestājies kultūras kanonizācijas periods Vladimira Vysocka kā vispārpieņemta barda un tikpat vispārpieņemta aktiera, kļūst acīmredzama viņa talanta unikālums, kas vienmēr pastāvējis atsevišķi, neizšķīstot mainīgajā laika gaitā un netulkojot uz ikdienišķo formulu valodu. Kā tas varētu šķist paradoksāli, šī uzticība sev apvienojās Vysocka personībā ar neticamu uztveri pret citiem radošajiem balsīm, pret augstās dzejas tēlaino struktūru un ikdienišķās runas prozaismiem, ar atvērtību visdažādākajiem stiliem un žanriem, tēmām un noskaņām, dzejas izmēriem un liriskajiem ampluā. Pastiprināta – līdz nervu atklāšanai – dzīves un dzejas patiesības izjūta, absolūta dzirde, kas noraida jebkuru viltotu intonāciju, neticams lomu dažādība, kas nav spēlēta uz skatuves un kino, bet izdzīvota dziesmās un dzejā, – visu šo nozīmju un tēlu polifoniju ietvēra šīs grāmatas lapas.