Zālieni, kur dejo putnu būrīši

Lielā Kristāla dziļumos ir tādi mazi sali, kur nav ne viltības, ne meli, ne nodevības, kur zēns, kurš atradis ceļu tur, iegūst patiesus draugus, kā Leška Losevs no stāsta «Caura Mēness», atradis visuma staru, kas spēj atdzīvināt kritušos draugus un atgriež sirdīm labestību.
Tā notika arī ar Sergeju Sidorovu no Partizānu ielas, stāsta «Lidmašīna ar nosaukumu Sergejs» varoni, zēnu, kuram reiz paveicās atrast ceļu uz Aizmākoni.
Un ar Šurku Poluškina («Vasara nebeigsies drīz»), kas iesaistījās nevienādā cīņā ar kosmiskajiem korektoriem, kas cenšas mainīt zemes vēsturi.
Notikumu vieta Beziedzīgajās telpās pārvietojas no Asteroīdu jostas uz pasauli, kas ir paralēla mūsu, kur putnu būrīši dejo uz zālieniem. No Lielās Impērijas, kur kari tiek uzskatīti par nepieciešamu procesu planētai, kā asinsrite cilvēkam, uz noslēpumaino Saistīto birzi, portālu pagātnē un nākotnē…
Darbi par Beziedzīgo telpu pasaulēm — tieši pieguļoši lielajam ciklam par Lielo Kristālu — Vladislava Krapivina radošumā ieņem īpašu vietu. Stāsti un romāni, kas tos veido, rakstīti dažādā laikā, bet saistīti ar vienotu domu, — tas nav tikai proza, tas ir varoņdarba filozofija. Tā ir dzīves filozofija, kādai tai jābūt. Fantastiskai, un nekādā citā veidā.