Templis rītausmā

Jukio Mišima — vispazīstamākais un visvairāk lasītais japāņu rakstnieks pasaulē. Viņš ieguva slavu gan ar saviem darbiem visos iedomājamos žanros (romāni, lugas, stāsti, esejas), gan ar ekscentrisko dzīves un nāves stilu (harakiri pēc neveiksmīgas monarhijas apvērsuma mēģinājuma). «Templis rītausmā» — trešais romāns tetraloģijā «Bagātības jūra», kas tiek uzskatīta par Mišimas rakstniecības virsotni un sava veida radošo testamentu; šis darbs, kurā Mišima, pēc viņa vārdiem, «izteica visas savas idejas» un pēc kura viņam jau «nebija par ko rakstīt». Pabeidzot pēdējo romānu tetraloģijā, viņš pielika punktu arī savam dzīves stāstam. «Bagātības jūra» satur Mišimas estētiskās sistēmas kvintesenci, kas apvieno samuraju-šinto elementus ar Eiropas antīkās kultūras tēliem, ezotēriskā budisma un pat hinduisma ietekmi. Šīs estētikas stūrakmens vienmēr ir bijusi nāves un skaistuma tēma; Mišimas varoņi cenšas izprast briesmīgo un nenoteikto skaistuma mīklu, kas pastāv ārpus morāles un ētikas, spējīga pakļaut un iznīcināt cilvēka personību. «Bagātības jūras» sižets balstās uz reinkarnācijas ideju, kas pakāpeniski atklājas caur traģiskas mīlestības, ideālistiskas pašaizliedzības, mistiskas apsēstības un ilūziju sabrukuma stāstu. «Templī rītausmā» caurvijošais varonis tetraloģijā, advokāts Honde, cenšas atrast skaidrojumu brīnumam, ko viņš jau divas reizes ir redzējis savā dzīvē, un, sasniedzot pieaugušo vecumu, pakļaujas kaislības neprātam. Vai tiešām taizemiešu princese Jīng Tjāns («Mēness zieds») — ir patiešām kārtējais viņa sen mirušā drauga Kijōaki inkarnējums?