Kristāla grots. Tukšie pakalni

Merija Stjuarta (1916—2014) jau jaunībā deva solījumu veltīt savu dzīvi literatūrai. Un laime nostājās viņas pusē. Pirmais romāns («Mada, jūs runāsiet?») iepatikās lasītājiem, un gandrīz katrs jaunais angļu rakstnieces darbs kļuva par bestselleru. Bet īstais panākums nāca pie viņas 1970. gados, kad iznāca triloģija par burvi Merlīnu un karali Artūru («Kristāla grots», «Tukšie pakalni», «Pēdējā burvība»), kas apvienoja vēsturi un fantastiku un vēlāk pārvērtās par pentaloģiju (pievienojās romāni «Nedabīgs diena» un «Princis un svētceļnieks»). Paša rakstniece savu uzdevumu nosaka vienkārši: «Ja tradīciju balss ir tik neatlaidīga — ja motīvi ir tik dzīvotspējīgi un atdzimst atkal un atkal, — tas nozīmē, ka tajos ir reāls grauds, pat visfantastiskākajās stāstos, kas uzkrājušies ap nabadzīgo faktu kodolu par Artūra eksistenci. Aizraujošs uzdevums ir pārdomāt šos reizēm mežonīgos un neloģiskos sižetus, piešķirt tiem raksturu vairāk vai mazāk saistītiem un ticamiem stāstiem par cilvēku rīcību un iztēles pasauli.»