Emīlijas Vilsones dzīvē, kādreiz vislaimīgākās meitenes Ņujorkā, iestājas tumšs periods. Radošais krīze, vēsās attiecības ar tuviniekiem, bet pēc tam arī vīra nodevība liek Emīlijai aizbraukt no megapilsētas un doties uz Beimbriža salu pie savas māsīcas vecmāmiņas Bi, mājā, blakus kurai aug savvaļas vijolītes, bet okeāns puto tieši pie kāpnēm. Uz salas Emīlija iepazīstas ar harizmātisko Džeku, kurš stāsta viņai jautru stāstu par to, kā bērnībā viņam neļāva pieiet pārāk tuvu viņas mājai. Bet, šķiet, Bi nav pārāk apmierināta ar viņu iepazīšanos... Emīlija no viņas nesaņem nekādas skaidrojumus, bet drīz vien atrod 1943. gadā datētu dienasgrāmatu kādai Esterai Džonsonai, kuru ieraksti izgaismo vietējo iedzīvotāju dīvaino uzvedību un maina Emīlijas skatījumu uz salu, kuru viņa mīlēja kopš bērnības.
