Nežēloju, neizsaucu, neraudu

Esenins, traģiskā pasaules izjūta dzejnieks, Krievijas aizgājušās dziesminieks. Šī aiziešanas motīvs — gandrīz vai galvenais Esenīna lirikas elements: "Es atstāju dzimto māju...", "Par visiem aizgājušajiem sapņo kaņepju lauks…", "Mēs tagad pamazām ejam uz to zemi, kur ir miers un labklājība…" Galvenā dzejnieka atzīšanās: "Šajā dzīvē esmu tikai garāmgājējs…" Bet labākie dzejoļi — uzticams veids, kā apmānīt šo nežēlīgo laiku. Tāpēc jebkurā laikā atgādinājums par Sergeju Eseninu kļūst pati daba, kas iedvesmoja dzejnieku un ko viņš iedvesmoja. Viens no nedaudzajiem laikabiedriem, kas pienācīgi novērtēja Esenīna liriku, prasīgais Vladislavs Hodasevičs rakstīja: "Skaisti un cēli Esenīnā ir tas, ka viņš bija bezgalīgi patiesīgs savā radošumā un priekš savas sirdsapziņas, ka visā sasniedza līdz galam, ka nebaidījās atzīt kļūdas, uzņemoties arī to, uz ko viņu kārdināja citi, — un par visu vēlējās samaksāt ar briesmīgu cenu. Patiesība viņa — mīlestība pret dzimteni, lai arī akla, bet liela."