Uz redzēšanos, Lūcija!

«Dziļi sirdī es vienmēr zināju, ka kādu dienu pienāks laiks tevi atlaist». Mija paskatījās uz mākoņiem, kas peldēja augstajās debesīs. Viņa saprata, ka viņai jāšķiras no Lūcijas, bet negribēja pat domāt par to. Galu galā visu šo laiku viņas bija nešķiramas — kopā smējās, kopā raudāja un spēlējās... Viņas it kā bija kļuvušas par vienu veselu un nevarēja iedomāties dzīvi viena bez otras