Divi mazi romāni

«Pēdējā laikā es kaut kā neskatījos ziņas. Un vispār neskatījos televizoru. Agrāk es nevis mīlēju ziņas, bet nevarēju dzīvot bez tām. Katru rītu skatījos vairākus ziņu raidījumus dažādos kanālos. Salīdzināju, kā dažādi kanāli pasniedz vienus un tos pašus faktus. Man bija ārkārtīgi svarīgi zināt, kādas pārvietošanās notiek valdībā, kā notiek cīņa ar korupciju, kādas ir taifūna, kas skāra Sahalīnu, sekas, kas jauns aviācijas izstrādē, kā arī ekoloģija, sports, laika apstākļi. Man viss bija interesanti.
.Un tagad ir skaidrs, ka nekas interesants, precīzāk, nozīmīgs nenotiek. Nekur! Ne pasaulē, ne šeit aiz šīm sienām. Nekas nozīmīgs. Kāpēc skatīties ziņas, ja tur būs tikai neglītas sejas, kas kaut ko runās, un galvenokārt nepatiesību. Varbūt ziņās vēl parādīs kādas lopkopības saimniecības un, sliktākajā gadījumā, meža ugunsgrēkus kaut kur Kanādā. Bet tur, pirmkārt, mežu ir daudz, un, otrkārt, tur prot dzēst ugunsgrēkus. Kāpēc to skatīties? Ir skaidrs, ka tagad viss notiek tikai ar mani. Pasaulei var atpūsties… Tagad es esmu epicentrā… precīzāk, epicentrs — tas esmu es».