Morisa Drjūona lasītāji vispirms zina pēc sērijas «Lāsta ķēniņi», kas atklāja tumšos noslēpumus viduslaikos, un trilogijas «Cilvēku beigas», kas stāsta par Eiropas sabiedrības aizkulisēm divdesmitā gadsimta pirmajās desmitgadēs, par finansistu un rūpnieku dinastijas norietu.
Aleksandrs Lielais, kurš nodzīvoja trīsdesmit trīs gadus, dažu priesteru acīs abās Vidusjūras pusēs tika uzskatīts par Zeva-Amona dēlu. Ēģiptieši viņu kronēja ar faraona vainagu, bet babilonieši — ar ķēniša tiāru. Ebreji redzēja viņā vienu no pasaules valdniekiem, mesijas priekšgājēju. Dažas Indijas tautas iemiesoja viņa iezīmes Buddā. Senie kristieši pieskaitīja Aleksandru svēto pulkam. Islāms viņam piešķīra vietu savu varoņu panteonā ar vārdu Iskanders. Aleksandra laikabiedri pastāvīgi uzdeva jautājumu: «Vai viņš ir cilvēks vai dievs?» Moriss Drjūons savā romānā centās atveidot iekarotāja tuvāko padomnieku, atjaunot favorīta domas gaitu un uzrakstīt memuārus, kas varētu piederēt lielā valdnieka pildspalvai.
