Mentors Kristū

«Mentors Kristū» — reliģiski-psiholoģisks romāns par dzīvās ticības un baznīcas formālisma sadursmi, kur blakus vecajam kardinālam Feliksam Bonprē parādās zēns, un ierastā kārtība sāk plaisāt svešas sirdsapziņas, bailes un cerības uz piedošanu spiediena dēļ. Marijas Korēlijas darbs nav privāta drāma, bet liela stāsta par 19. gadsimta beigām, kad reliģiskās institūcijas zaudēja morālo autoritāti, bet sabiedrība arvien biežāk izvēlējās ārēju dievbijību vietā iekšējo godīgumu. Grāmata noslēdz «Reliģisko trilogiju», kurā ietilpst arī «Varavīksne» un «Sāpes sātanam», taču tā nav saistīta ar tām kopīgu sižetu, bet gan ar tēmu loku: krišana, kārdinājums, nožēla un iespēja glābties. Šeit svarīgi ir ne tikai brīnumi un apsūdzības, bet arī pati vide — Ruāna, baznīcas aprindas, aristokrātiskā vide, strīdi par ticību, pienākumu un tiesībām spriest par citiem.

Pēc kardināla tikšanās ar bezpajumtnieku Manueli ap viņiem sāk notikt notikumi, kurus vieni uzskata par zīmi no augšas, bet citi — par bīstamu izaicinājumu noteiktajai varai. Slimnieku dziedināšana, noziegumu atklāšana un pieaugošā uzmanība zēnam pārvērš privāto žēlsirdības stāstu atklātā konfliktā ar baznīcas sistēmu. Šajā fonā attīstās vairākas saistītas līnijas: mākslinieces Anželas Sovrani un Floriana Varilo liktenis, Silvijas Ermenshtainas un reformatora Obri Li stāsts, abata Vernjo un sociālista Gi Grandi strīdi. Visas šīs līnijas saplūst vienā jautājumā: kas cilvēkam ir svarīgāk — kanona ievērošana, sabiedriskā reputācija vai uzticība savai sirdsapziņai.