Gorgona

Es noskuvu matus. Ar veiklu pirātu manieri sasēju melnu šalli. Uzzīmēju spilgtas lūpas, lielas un pārāk sarkanas. Starp meitas mantām atradu apaļas brilles zelta rāmī. Stikli bija radikāli rozā krāsā. Pamāju savam atspulgam. Svešiniece spogulī atbildēja: "Neatzināt? Esmu Ida, - viņa smaidīja. - Ida. Esmu atgriezusies".

Manā iepriekšējā dzīvē bija notikums, kuru es mokoši izdzēsu no atmiņas, bet tas prasīja atriebību. Es centos to apspiest, nomākt, noraidīt. Rezultātā tas mani sagrāva, mani iepriekšējo. Viņas vietā pēkšņi parādījās Ida…