Ceļš uz dzīvi

Frīda Vigdorova, žurnāliste un rakstniece, uzsāka savu ceļu ar skolotājas darbu, un tāpēc nav nejauši, ka viņas rakstos un grāmatās viena no galvenajām tēmām ir bērnība, audzināšana un pedagoģiskais darbs. «Ceļš uz dzīvi» — tā ir stāsts, kas atver triloģiju («Ceļš uz dzīvi», «Tas ir mans mājas», «Černihovka») par darbu bērnu namā, ko vada Semjona Karabanova un viņa sieva Gali. Šīs grāmatas nav dokumentālas, bet tās balstās uz reālu materiālu — Kalabalinu pedagoģisko darbību. Kalabalins — A. S. Makarenko audzēknis, Karabanova prototips no viņa grāmatas «Pedagoģiskā poēma». Vigdorova saglabāja savam varonim viņa «literāro» vārdu.

Stāstā «Ceļš uz dzīvi» tiek stāstīts par Karabanova patstāvīgā darba uzsākšanu Berjozovajā Poljanā — bērnu namā grūtajiem bērniem pie Leningradas. «Grūtie» — tie ir bērni, kas ir piedzīvojuši ielas, bijušie bezpajumtnieki — neuzticīgi, stūrgalvīgi un dzīvē apvainoti. Viņi prasa uzmanību un mīlestību. Lielākā daļa bērnu, kas parādās stāstā, nav ņemti no dabas, bet «izdomāti» rakstnieces, taču tiek uztverti kā dzīvi.