Vieglā elpa

Ivans Aleksejevičs Buniņš bagātināja 20. gadsimta literatūru ar savām krāsainajām sentimentālajām stāstiem. Viņa dzīves gadi sakrita ar visbriesmīgākajiem gadsimta pārdzīvojumiem — revolūciju, divām pasaules kariem… Tomēr līdz pat pēdējām dienām Buniņš nepārtrauca rakstīt. Pētnieki viņa radošumu izvirza vienā līmenī ar Čehova un Gogoļa darbiem. Un viņi, protams, ir taisnība, jo jebkurš rakstnieka darbs, pat visīsākais, spēj kaut ko pārsteigt mūsdienu lasītāju: vai nu tas ir nelineārs stāstījums „Vieglajā elpā” vai dramatiskie varoņi „Mitiņas mīlestībā”. Viņa tekstos savijas dzeja un proza, smiekli un asaras.

Stāstījuma melodija Buniņa prozā aizrauj un apbur. Vētru emociju vai lauku ainava — jebkura aina atdzīvojas viņa stāstu un stāstu lapās. Krājumā iekļauti tādi darbi kā „Kungs no Sanfrancisko”, „Tīrā pirmdiena”, „Suhodols”, „Antonovku āboli” un daudzi citi. Krājumu ievada Konstantīna Paustovska raksts.