Imperatora peonija

Runā, ka imperatora haremā žēlastība vienmēr ir drošāka par patiesumu. Agrāk viņa tam neticēja.
Reiz viņa izrādīja žēlastību un atkāpās, jo viņš solīja parūpēties par viņu.
Vienā mirklī viņa kļuva par pamestu mīļāko. Vai tā ir sirds kaprīze vai imperatora viltība – atkāpšanās, lai virzītos uz priekšu? Atbilde nav svarīga. Svarīgi ir tas, ka kopš tās dienas, kad viņa iznāca no aukstā pils, viņa negribēja un nevēlējās būt bāla pērle, kas ir aprakta tajā.
Tomēr, kad ienaidnieki uzbrūk viens pēc otra, un patiesība kļūst arvien sarežģītāka un juceklīgāka, šajā necaurspīdīgajā, aukstajā un viltīgajā shēmā kļūst arvien grūtāk saprast, kurš plāno, kurš aprēķina, kurš ir galvenais intrigants?
Kā mīlestība, izmisums un imperatora šaubas soli pa solim liek viņas siltajai sirdij atdzist?
Ikviens tiecas izaugt par visskaistāko ziedu, bet kāda skaista viņa būtu, galu galā viņa novīs, ja vien nekļūs par dārza valdnieci…