«Dziedošā sirds» — viena no trim galvenajām Ivana Iļina radošā mantojuma darbām. Šajā grāmatā filozofs pārdomā garīgo un reliģisko pieredzi, kas caurvij visu ticīgā cilvēka dzīvi, — iekļaujot arī tādus tīri laicīgus jēdzienus kā mīlestība un draudzība. Dabas skaistums un ikdienas steiga, zaudējumu sāpes un novecošanas neizbēgamība, ciešanas un negatīvas emocijas — tas ir tikai nedaudz no tā, uz ko viņš piedāvā paskatīties caur patiesas un dziļas, atbalstošas un attīrošas ticības prizmu. "Par pretestību ļaunumam ar spēku" — spilgta, polemiska, stingra Iļina darba, kas pirmo reizi publicēta Berlīnē 1925. gadā, kad Pilsoņu kara iespaidi un atmiņas par «sarkano teroru» krievu emigrācijā vēl bija sāpīgi svaigas. Šajā darbā, kas veltīts «baltajiem karotājiem, pareizticīgā zobena nesējiem», domātāju valdnieks labēji konservatīvā Krievijas ārzemju spārna noteikti nosoda «nepretestības» teoriju, ko izstrādājis Levs Tolstojs ar tās «jūtīgo morālisma» pieeju, veicot nošķiršanu starp pašu vardarbību kā bezjēdzīgu un nežēlīgu apspiešanu un «piespiešanu» - t.i., apzinātu un morāli pamatotu kādas kaitīgas un bīstamas darbības pārtraukšanu. Pirmo viņš nosoda, bet otro uzskata par vienkāršu nepieciešamību cilvēces pastāvēšanas turpināšanai.
Populārakas
