Žakāranda

Milans nekad nav bijis Ruandā, viņš ir parasts franču pusaudzis, kurš gandrīz neko nezina par valsti, no kuras nāk viņa māte, un par tiem šausmām, no kurām viņa bēga. Bet kādu dienu uz viņa mājas sliekšņa parādās zēns, kura galvu šķērso briesmīgs rēta. No šīs dienas Milana dzīve mainīsies, tāpat kā viņš pats, — Milans uzsāks sarežģītu, garu un juceklīgu ceļu uz saviem saknēm, uz savu ģimeni. Un šīs ceļojuma simbols būs vecs koks — skaista žakāranda, kas redzējusi visu to, ko cilvēki centās aizmirst.
Savā romānā Gēls Fējs stāsta par četru paaudžu vēsturi, atklājot lasītājam traģisku pagātnes ainu valstij, kas, neskatoties uz visu, tiecas uz dialogu un piedošanu. Tas ir romāns par to, ka dažreiz atmiņa — ir sāpes, bet dažreiz — ceļš uz dziedināšanu. Un atmiņas iemiesojums — žakāranda, sakņotības un vienlaikus trausluma simbols.