Racionāla sabiedrība un cilvēka dvēsele

1930. gadu sākumā, politisko satricinājumu fonā, Erichs Fromms sāka nopietni interesēties par sociālo psiholoģiju. Balstoties uz Freida atklājumiem par bezsamaņu, viņš devās tālāk un formulēja savu teoriju par sociālo bezsamaņu, uzsākot attālinātu polemiku ar savu bijušo skolotāju. Savā revolucionārajā rakstā "Impulsīvā cilvēka struktūra un tās attiecības ar kultūru" Fromms izvirzīja ideju, ka cilvēks veic tādus vai citādus darbus ne tikai dabas impulsu un personiskās biogrāfijas apstākļu ietekmē, bet arī ievērojamā mērā sociālo procesu un sabiedrisko uzstādījumu ietekmē. Raksts izsauca asas nepatikas izpausmes Freida atbalstītāju vidū, tomēr Fromms neatteicās no savām pārliecībām un turpināja pētījumus. Vēlāk Fromma sociāli-psiholoģiskā teorija attīstījās grāmatās, kas iekļautas sociālās filozofijas zelta fondā: "Veselīga sabiedrība" un "Bēgšana no brīvības".
Krājumā iekļautas arī citas autora darbības, kas veltītas konfliktam starp cilvēka garīgajām vajadzībām un sabiedrības prasībām.

Erichs Fromms (1900–1980) ir viens no 20. gadsimta izcilākajiem domātājiem, viens no lielās "filozofu no psiholoģijas" grupas un Frankfurtes socioloģiskās skolas garīgais līderis. Viņa darbi ir devuši nenovērtējamu ieguldījumu sociālās psiholoģijas un humanistiskā psihoanalīzes attīstībā.