Līdz pat nāvei

Vajag man pazust no Nāves redzesloka — un mūsu darījuma sekām, — kā mani pārņem nožēla. Sirds saraujas no savu vārdu nežēlības, un es neviļus domāju: vai es neesmu pieļāvusi liktenīgu kļūdu? Nē. Es aizdzenu šīs domas, neļaujot tām atkal ievainot manu un tāpat mocīto sirdi. Es turpinu skriet — pretēji savām jūtām. Ar katru soli mana kļūda kļūst tikai neizbēgamāka. Kļūda, kas radusies nepaklausībā. Reiz liktenis liks man krist ceļos par tiem, kurus es mīlu. Par viņu. Par… mums.