Jēga, realitāte, komunikācija

«Jēga», «realitāte», «komunikācija» kā nepieciešamie apstākļi un galējie pamati cilvēku dzīvei pasaulē tiek apskatīti no konceptuālā un terminoloģiskā viedokļa. Terminoloģiskā un kritiskā analīze I. Kanta, E. Huserla, H. Špēta, V. Humbolda, A. Šjūca (arī saistībā ar M. Vēbera metodoloģiju), M. Haidgera, Ž.-P. Sartra, M. Mamaradšvili, D. Čalmersa, A. Bergsona, Ž. Delēza (pēc apskates secības) balstās uz pieņēmumu par terminu un dabiskā valodas vārdu atšķirību. Sākotnējais analīzes teze: dažādi termini var tikt izteikti ar to pašu vārdu. Īpaša uzmanība tiek pievērsta vārdam un terminam «jēga» kā starpniekam starp dabisko valodu un filozofisko terminoloģiju.
Spriedums un komunikācija, kā arī reālā un nereālā korelativitāte - galvenās tēmas grāmatas otrajā daļā. Tiek veikta atšķirība starp abstrakcijām un pseido-abstrakcijām vairākās filozofiskajās koncepcijās, kā arī tiek kritizētas koncepcijas, kurās «forma» un «jēga» spēlē vadošo lomu. Tiek uzdots jautājums par galvenajiem realitātes kritērijiem. Termins «nereālais» tiek ieviests, lai apzīmētu to, kas ir pretējs un korelativs reālajam — kā nozīmju sistēma, bet ne kā iluzorisks. Balanss starp reālo un nereālo tiek uzskatīts par komunikācijas iespējamības nosacījumu.
Grāmata paredzēta filozofijas un humanitāro zinātņu fakultāšu pasniedzējiem un studentiem, kā arī visiem, kas novērtē komunikāciju un atšķir reālismu no izdomājuma.