Vasjutikino ezers

Kopā ir apkopoti Viktora Astafjeva stāsti dažādos gados, caurvīti mīlestībā pret Dzimteni, lielo un mazo, lielā mērā autobiogrāfiski, neizdomāti, augoši no paša sirds. Agrā bērnība kara laikā, grūta lauku dzīve, ne visai maiga, bet līdz sāpēm skaista Sibirijas daba — viss, par ko tik patiesi un maigi rakstījis Viktors Astafjevs, dzīvoja viņā pašā, bija neatņemama viņa likteņa un personības daļa.
Rakstnieks dzimis netālu no Krasnojarskas, skarbā taigas apvidū, Lielajā Tēvijas karā cīnījies pirmajās līnijās, vairākkārt smagi ievainots. Pēc kara mainījis daudz profesiju, bet vienmēr centies izteikt vārdos to, kas satrauca dvēseli. Un viņu satrauca dzimtās zemes liktenis, tās bērni, meži, upes un ezeri.
Viktors Astafjevs — atzīts „lauku prozas” meistars, viņa stāsti — par bērnību, par karu, par dabu — ir pilni pateicības par iespēju dzīvot un redzēt savas valsts skaistumu, piederēt savai tautai un dalīties tās bēdās un priekos.