Ābolu maiss

Daudzbērnu Zaķis devās mežā, lai iegūtu pārtiku savai lielajai ģimenei. Viņš savāca ābolus pilnu maisu, bet ceļā uz mājām sastapa dažādus meža iemītniekus un ar visiem dāsni dalījās ar nogatavojušajiem augļiem. Vispirms viņš cienāja lāci, pēc tam vāveres, ezīti, kazu ar kazlēniem un kurmīti. Bet ar pēdējo ābolu dāsnais Zaķis cienāja ķilavaino Vārnu. Un viņa to paņēma, lai gan iebilda, ka izsalkušajiem zaķēniem nekas nepienāks.

Zaķim nācās atgriezties pie ābeles, lai savāktu vēl ābolus, bet tas nebija tik viegli. Vispirms viņš nonāca lietū ar negaisu, bet, kad sasniedza ābeli, ieraudzīja Vilku, kurš ļoti priecājās – tāda gardā laupījuma viņam pašam nāca rokās. Bet Zaķis uzmeta uz vilka galvas tukšu maisu un bija prom.

Kamēr zaķene ar zaķēniem gaidīja tēti-zaķi, pie viņiem mājās sāka nākt ar dāvanām dzīvnieki, kuriem mūsu varonis izdalīja ābolus. Vāveres atnesa riekstus, ezis groziņu ar sēnēm, kazas kāpostus un pienu, kurmītis atnesa burkānus, kartupeļus, pētersīļus un biešu.

Kad nelaimīgais, izmirkusī un nogurušais Zaķis atgriezās mājās ar tukšām ķepām, viņa paēdušie bērni jau gulēja. Un tad pēdējā brīdī, visus nobiedējot ar skaļu sitienu, parādījās lācis ar mucu medus, pateicoties par āboliem.

Nākamajā dienā liela zaķu ģimene sēdēja pie galda, kas bija pilns ar visādām uzkodām. Bet Vārna brīnījās – kā tas ir, ka no tukša maisa tik daudz labumu parādījās.

Labi darbi vienmēr tiek atalgotas. Esi dāsns un atsaucīgs – un viss atgriezīsies lielākā apmērā. Bet skaudīgajai un ļaunajai Vārnai nevajadzētu līdzināties. Par to stāsta pasaka par labu un bezinteresantu Zaķi, kuru izdomāja un uzzīmēja mākslinieks un pasaku stāstītājs Vladimirs Grigorjevičs Sutejevs.