Muļķības akmens: Pasaules vēsture par neprātu

Kuru var uzskatīt par neprātīgu? Vēstures gaitā uz šo jautājumu atbildes ir bijušas dažādas. Psihiatrija kā atsevišķa nozare izveidojās XIX gadsimta vidū, apvienojot iepriekšējo laikmetu zināšanas. Slimniekus uzskatīja par burvjiem, bet vēlāk viņus turēja īpašās iestādēs, kas neatšķīrās ar cilvēcību. Tajā pašā laikā no mentālajiem traucējumiem nebija pasargāti pat ķēniņi. Psihiatrijas attīstība noritēja caur tumšām eugenikas lapām un daudziem aizspriedumiem. Jebkuras mentālās slimības sievietēm tika attiecinātas uz reproduktīvo sistēmu, masturbācija tika uzskatīta par neprāta avotu, vīriešus ārstēja ar kastrāciju, bet abu dzimumu pārstāvjus – ar apgraizīšanu. Šajā grāmatā jūs sastapsiet Hipokrātu un Galenu, Mišelu Fuko un Džordžu III un atklāsiet jaunas neprāta šķautnes. «Psihiskās veselības un psihisko slimību uztvere būtiski atšķiras no tā, kāda tā bija agrīno civilizāciju pastāvēšanas laikā, un turpina attīstīties, uzkrājot zināšanas un izpratni par cilvēces psihiku. Tādējādi termins “neprāts” ir tikai sagrozīts priekšstats par pastāvīgi mainīgajām, svārstīgajām sociālajām vērtībām. Gadsimtiem ilgi neprāta koncepcija atspoguļoja sociālo, kultūras un intelektuālo struktūru sabiedrībā, kā arī katras laikmeta domāšanas veidu, uz ko es arī akcentēju šajā grāmatā» (Monika-Mārija Štāpelberga).