Pēcpasaule

Ņemot par pamatu jēdzienu «pēcpasaule» čehu fenomenologs Jāns Patočka, kurš pirmais pieņēmās, ka pēc Otrā pasaules kara Eiropa pārstāja būt centrējoša spēka, savā jaunajā darbā Honkongas filozofs Juks Huijs pievēršas problēmai «modernitātes pārvarēšana», ap kuru pirms simts gadiem Japānā izveidojās Kioto skola. Nīšida Kitāro, Nīšitani Keidži, kā arī jauno konfuciānismu pārstāvošais Mou Dzunssans noraidīja rietumu filozofiju, bet meklēja jaunus ceļus domāšanai krīzes apstākļos, kas skāra Eiropu. Tā vietā, lai sapņotu par neiespējamo Heidegera Heimatlosigkeit pārvarēšanu, «pēcpasaule» piedāvā domāšanas skici, kas, apzinoties savu «bezdzimtnību», tiecas iegūt jaunu formu, bet nevis, neitralizējot atšķirības, bet gan caur individuāciju, kas vērsta uz opozīciju pārvarēšanu starp logos un technē, Austrumiem un Rietumiem, māju un bezpajumtniecību.